Ilgtermiņa noguldījumi: priekšrocības un trūkumi
Lai saņemtu stabilus augsti ienākumus, kas var garantēt tā īpašniekiem , finanšu iestādes potenciālie klientijāiemaksā nauda par ilgtermiņa depozītu. Šajā gadījumā persona saņem pasīvo ienākumu. Bet ilgtermiņa līguma noslēgumā tiek noteikts, ka procentu likme tiks fiksēta noteiktā līmenī, un tā būs augstāka nekā ar īstermiņa depozītu. Un, parasti, šāda likme vienmēr ir lielāka nekā tad, kad noslēdzot depozīta līgumu ar citiem noteikumiem. Tiesību akti neparedz bankas spēju vienpusēji mainīt procentu likmi bez noguldītāja piekrišanas. Taču, kā liecina prakse, banku iestādēm ir daudz triku, no kuriem nezināmi pilsoņi finanšu jautājumos var ciest zaudējumus ilgtermiņa ieguldījumu rezultātā. Visbiežāk tie ir:
1. Depozīta līgumā banka nosaka mainīgo likmi. Tas var sastāvēt no faktora, kas reizināts ar diskonta likmi. Ja oficiālā diskonta likme samazinās, noguldījumu procentu likme samazinās.
2 Iesniedzot noguldījumus bankās, klients var parakstīt līgumu, kas nosaka nosacījumu pārskatīt procentu likmi uz leju ar noguldītāja iepriekšēju piekrišanu. Praksē tas izskatās šādi: banka nosūta vēstuli, kurā norādīts likmes samazinājums. Ja klients piekrīt šādiem noteikumiem, tam tas jāapstiprina rakstiski noteiktajā termiņā. Ja noguldītājs nepiekrīt samazināt procentu likmi, banka iesaka viņam izbeigt līgumu pirms termiņa, bet šeit par šādu depozītu tiks maksāti procenti, ņemot vērā tā priekšlaicīgu atsaukšanu. Protams, finanšu plānā deputāts cietīs tajā pašā laikā. Tiesu pierādīšana ne vienmēr ir iespējama, jo, noslēdzot līgumu, noguldītājs parakstījies saskaņā ar nosacījumiem, saskaņā ar kuriem banka var viņam piedāvāt zemāku procentu likmi.
Būtisks trūkums ir ilgtermiņa ir risks zaudēt naudu krīzes gadījumāsistēma - noguldījumu priekšlaicīga atsaukšana nav paredzēta. Savukārt bankas piesaista naudu ilgtermiņa noguldījumiem. Šajā gadījumā viņi pēc saviem ieskatiem var brīvi piekļūt šo līdzekļu pārvaldībai.
