"Babi Yar" ir Jevgeņija Jevtušenko dzejolis. Babi Yar traģēdija

"Babi Yar" ir dzejolis, ko raksta EugeneJevtušenko, kurš bija satriekts ne tikai ar šo nacisma upuru traģēdiju, bet arī padomju laika absolūto tabu. Ne velti šie dzejoļi ir zināmā mērā protestēti pret PSRS valdības politiku, kā arī simbolu cīņai pret ebreju diskrimināciju un holokausta klusēšanu.

Babi Yar traģēdija

1943. gada 19. septembrī karaspēksNacistu Vācija ienāca Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Desmit dienas vēlāk, pēc sprādziena Vācijas komandiera galvenajā mītnē, kuru izdarīja partizānu sabotāžas grupa, tika nolemts par to apsūdzēt ebrejus. Bet, protams, tas bija tikai attaisnojums, nevis reāls slaktiņu iemesls. Visa lieta bija politikā "galīgais lēmums", kas bija viens no pirmajiem, ko pieredzēja Kijeva. Visi galvas ebreji bija ieskauti, aizveduši uz nomalēm, piespieda noglaudīt kailu un nošāva iežu Babi Jaru. Jevgeņija Jevtušenko dzejolis ir veltīts šim briesmīgajam notikumam. Tad apmēram trīsdesmit četri tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu tika apzināti iznīcināti vienā militārajā operācijā. Šaušana turpinājās nākamajos mēnešos, un ieslodzītie jau bija upuri, gan garīgi slimi cilvēki, gan partizāni. Bet problēma nebija pat šajā ļaundabībā, vai drīzāk, ne tikai tajā. Daudzus gadus padomju valdība ir atteikusies atzīt, ka traģiskie notikumi Babi Jārā bija daļa no ebreju tautas genocīda - holokausta. Tas šokēja dzejnieku.

Rakstīšanas vēsture

Evtushenko Evgeny Aleksandrovich irneskaidra reputācija. Viņa biogrāfiju un darbu kritizē un slavē no dažādiem leņķiem. Daži uzskata, ka Padomju Savienības dienās viņš baudīja to mīlestību, kas viņu glāstīja. Citi mēģina lasīt gandrīz katrā viņa darbā slēptos protesta piezīmes un mājienus. Bet, kā tas ir iespējams, dzejnieks sāka interesēties par šo tēmu savos pirmajos gados. Viņš izlasīja Ehrenburgu veltīto dzejoli Babi Jaram. Bet tur, kā to paredzēja padomju propaganda, nekas netika teikts par upuru nacionālo identitāti. Viņi sauca par "padomju pilsoņiem". Un Jevtušenko, kā viņš pats rakstīja vēlāk, ilgi vēlējās veltīt dzejoļus par antisemītisma problēmu PSRS.

Ceļot uz Kijevu

1961. gadā Evtushenko Evgeny Aleksandrovichapmeklē Ukrainas galvaspilsētu. Viņš iet uz traģēdijas vietu un ar šausmu redz ar to, ka ir ne tikai upuru piemineklis, bet pat daži no tiem pieminēti. Vietā, kur tika nošauti cilvēki, notika izgāšana. Uz vietu, kur nonāk nevainīgu upuru kauli, nonāca kravas automašīnas un izgāztas pretīgas atkritumi. Dzejniekam šķita, ka tāpat arī varas iestādes smejoja šāvienu. Viņš atgriezās viesnīcā un uzrakstīja "Babi Yar" tur istabā vairākas stundas. Dzejolis sākās ar līnijām, ka traģēdijas vietā nav pieminekļa.

Jēga

Kad dzejnieks redz, kas Babi Yar ir kļuvis, viņšpiedzīvo bailes. Un tas, šķiet, ir saistīts ar Jevtušenko ar visiem ilgi ciešanām ebreju tautu. Dzejas rindiņā viņš dzīvo kopā ar viņu briesmīgā vēstījumā par trimdām un vajāšanām, arī Krievijā, kur, nevis atzīstot šo cilvēku atmiņu, viņi tikai izspiež. Viņš raksta par pogromiem un viņu upuriem, par fašismu un nejēdzību - par antisemītismu visās tā figūrās. Bet viņa vislielākā naids bija pelnījis modernā totalitārisma dzejnieka birokrātiskā mašīna - šī dzejnieka galvenais punkts ir pret to vērsts.

Pirmais publisks izskats

Kam Jevtušenko vispirms izlasīja Babi Yar? Atpakaļ Kijevas viesnīcas istabā šos dzejniekus vispirms dzirdēja ukraiņu dzejnieki Vitālijs Korotiks un Ivan Dračs. Viņi lūdza viņu lasīt dzejoli publiskā runā, kas notiks nākamajā dienā. Baumas par dzejoli nonāca vietējās varas iestādēs, kas mēģināja novērst dzejnieka tikšanos ar sabiedrību. Bet tas bija par vēlu. Tā bija klusuma siena, kas saplēsta par traģēdiju Babi Yar. Dzejolis ilgi apritēja samizdatā. Kad Jevtušenko to lasīja Maskavā Politehniskajā muzejā, ap ēku sapulcējās pūlis, par ko policijai bija grūtības atturēties.

Publikācija

Tā paša gada septembrī, "Babi Yar" - dzejolisYevtushenko, tika pirmo reizi publicēts Literary Gazette. Kā pats autors atzina, rakstot šos pantus bija daudz vieglāk nekā publicēt tos. Literārās izdevniecības galvenais redaktors ierosināja, ka visticamāk viņš tiks atbrīvots, ja viņš nolemj izdrukāt dzejoli. Tomēr viņš tomēr izdarīja šo drosmīgo soli, veltot šo publikāciju Vācijas uztveršanas jubilejai. Turklāt dzejolis tika izdrukāts avīzes pirmajā lapā, kas, protams, piesaistīja ikviena uzmanību. Šis literatūras izdevums bija tik satriekts, ka visas kopijas vienā dienā tika ielīmētas. Oficiālā padomju izdevuma lapās pirmo reizi tika pausta līdzjūtība ebreju traģēdijai, kā arī tika atzīta antisemītisma klātbūtne PSRS. Daudziem tas izklausījās kā cerīgs signāls. Bet diemžēl tas nebija. No otras puses, laiki vairs nebija Staļins, un nebija īpašu vajāšanu un represiju.

Rezonanses

Vai šāda notikumu kārta liecina par Yevtušenko? Babi Yar radīja briesmīgu skandālu padomju vadītāja augšgalā. Dzeja tika uzskatīta par "ideoloģiski kļūdainu". Bet ne tikai valdības un partijas amatpersonas bija neveiksmīgas. Daži rakstnieki un dzejnieki publicēja rakstus, dzejoļus un brošūras, kas vērsti pret Jevtušenko. Viņi teica, ka viņš izraidīja ebreju ciešanas, aizmirstot miljoniem slepkavoto krievu. Hruščovs teica, ka dzejnieka autors parāda politisko nesabiezieni un dzied no kāda cita balsī. Tomēr Babi Yar, kura autors kļuva par visu šo skandālu centru, sāka tulkot svešvalodās. Dzejoļi tika publicēti septiņdesmit divās valstīs. Galu galā šīs publikācijas ir padarījušas Jevtušenko pasaules slaveno. Taču laikraksta redaktors, kas publicēja dzejoli, tomēr tika atlaists.

Ebreju izpildes traģēdija Kijevā un tās atspoguļošana mākslā

Sekojot Yevtušenko piemiņai, kas rakstīja "Babiy Yar"citi autori sāka rakstīt dzejoļus par šiem notikumiem. Turklāt šie dzejnieki, kuri uzrakstīja līnijas, kas veltītas šaušanai, nolēma vairs neuzglabāt tos "galda" priekšā. Tāpēc pasaule redz Nikolaja Bazāna, Moses Fishbein, Leonīda Pervomaiskes dzejoļus. Par šo notikumu sāka runāt. Galu galā, labi zināms, padomju komponists Dmitrijs Šostakovičs, pirmā daļa no Trīspadsmitā simfonija tika rakstīts tekstā Yevtushenko dzejolis. Desmit gadus pirms šīm pantēm viņš nonāca izpildes vietā un stāvēja virs klints. Bet, kad pērkons un zibens salauza virs galvas dzejnieks pēc publicēšanas "Babi Yar," viņš tikās ar viņu, un nolēma uzrakstīt simfoniju, piemēram, tiem, un citus darbus autors.

Jevtušenko, pirmais, kurš klausījās mūziku, bija satriektscik precīzi Shostakovich spēja atspoguļot savas jūtas skaņās. Bet pēc tam komponists arī sāka sastapties ar nepatikšanām. Dziedātāji atteicās nofiksēt vokālo simfoniju (it īpaši pēc tam, kad Ukrainas varas iestādes bija steidzami izteikušas padomu). Tomēr darba pirmizrāde notika un izraisīja pilnu māju un aplausi. Un preses ominously klusu. Tas noveda pie tā, ka simfonijas izrāde bija piespiedu izrādīšana pret padomju režīmu.

Mākslas spēks

1976. gadā simboliskajā vietālikt pieminekli. Līdz tam laikam Babi Yar jau bija piepildīts pēc ekoloģiskas katastrofas, kad aizsprosts un māls, kas sajaukts ar ūdeni, izplūda uz privāto sektoru. Taču tablete neuzstāja nevienu vārdu par holokausta upuriem. Piemineklis bija veltīts paņemto padomju karavīru un virsnieku nāvei. Bet viņa instalācija patiešām bija saistīta ar dzejoli Jevtušenko. Mākslas spēks bija loma. Tolaik Ukrainas valdības vadītājs lūdza Maskavu atļaut uzbūvēt piemiņas zīmi. Viņš tika kritizēts pasaules presē, neatspoguļojot traģēdijas būtību. Dzejolis Yevtušenko bija aizliegts publiski lasīt Kijevā līdz "perestroika" laikam. Bet joprojām ir piemineklis Babi-Yar traktā. Ukraina, ieguvusi neatkarību, uzliek simbolisku lampu menoru. Un ebreju kapsēta no tās ir ieklāta ar bēdas ceļa plāksnēm. Mūsdienu Ukrainā Babiy Yar ir kļuvis par valsts nozīmes vēstures pieminekļu kompleksu. Šīs rezolūcijas vietā kā epigrāfs tiek minēti vārdi no Jevtušenko dzejolis. Kad pagājušajā gadā tika svinēta šīs traģēdijas septiņdesmit piektā gadadiena, Ukrainas prezidents paziņoja, ka holokausta piemiņas piemineklis Babi Yar ir nozīmīgs visai cilvēcei, jo tam ir jāapzinās naidu, fanātisms un rasisms.